Stacijā mums negāja daudz labāk, jo mūs tūdaļ sagrāba ar visām mūsu mantām kāds rezolūts facchino, nastu nesējs, un aizstiepa mūs viesnīcā, kura kā ērgļu māte nometusies stacijas tuvumā un savos nagos grābj visu, kas gadās. Saucās viesnīca arī tiešām par “Adler”. Kā vēlāk redzējām, veda mūs istabā Nr. 14; pēcāk, vairāk reizes garām ejot, mēs redzējām tikai Nr. 12 un 15, un tālākos numurus, bet nekur nebija Nr. 13. Tātad viesnīcnieks bija izlaidis nelaimīgo numuru un skaitījis to par četrpadsmito, bet faktiski mēs nu bijām 13-tā istabā.
/ Fragments no Raiņa atmiņu grāmatas „Kastaņola” . A. Gulbis, 1928./

Foto: Anna Orniņa, 2015