ROCCO DI GANDRIA

Šī akmens gulta tā, kur mēdzu gulēt:
Man galvu saule karsēja ar stariem,
Pie kājām bezdibeņi žāvājās,
Bet skats pār kalniem gāja tāļāk urbties.

Nu saules nau virs galvas, pelēks mākons;
Nu bezdibeņi, redzu, briesmām baida. -
Es toreiz biju apradis ar briesmām;
Nu tālu tāļākā ir sniegta - mājas.

Ko vairs es meklēju šai akmens gultā?
Ko domas šurpu ved uz savu šūpli?
Vai ir vēl tāle tālāka par tālu?

Ass ērgļa kliedziens atskan man virs galvas.
Es sabaidos: - ko saka man šis kliedziens?
Skan tā kā: «Ir!» - Es sabaidos vēl vairāk.

Šogad atkal es biju tanī vietā, - īsti nau vis rocca di Gandria, bet Roncaccio, turpat pie Gandrias, bet augstu virs tās. Tanī akmens gultā es tiku rakstījis Kaju Grakhu un rakstu tagad atkal daļu no šīm atmiņām par Kastaņolu. Ērgļus es atkal dzirdēju kliedzam. Senais jautājums: «Vai ir vēl tāle tālāka par tālu?» cēlās atkal, un ērgļa atbilde bija atkal: «Ir!», bet es vairs nesabaidījos. Jāiet ir.
/ Fragments no Raiņa atmiņu grāmatas „Kastaņola” . A. Gulbis, 1928./

Foto: Anna Orniņa, 2015