Brokasts balkonā pret atklātu ezeru, kurš rītā krāsā zaļš ar violetiem ēnu plankumiem un skaidrs, tālredzīgs un svaigs; reizēm nokāpjam dārzā pie akmens galda. Aspazijas rociņas sagatavojušas veselu rindu sviestmaizīšu – ar aršīnu viņa mēro rindas, kā pati saka, – runcis arī jau sēd krēslā un gaida. Vēstules pienākušas, avīzes jāpārlasa. Bet pulkstens deviņos jābūt jau visam beigtam, pusdesmitos jābūt jau kalnā, darba vietā.
/ Fragments no Raiņa atmiņu grāmatas „Kastaņola” . A. Gulbis, 1928./
Foto: Anna Orniņa, 2015