Mūsu tautas dziesmās man vienmēr ļoti patikusi tā mīlīgā un drusku sērīgā fantāzija, kas iztēlo, kā mirušais saules dienā, pusdienā iznāk laukā no zemes un, nosēdies uz sava smilšu kalniņa, noskatās, kā apkārt mierīgi ganās govis un ganiņš snauž, un ir tik jauki un klusi. Kad nu mūsu sencis, tautas dziesmas dzejnieks, iznāktu laukā no kapa Kastaņolas kapsētā saules pusdienā, kad ir tik kluss kā pusnaktī: kā viņš brīnītos un priecātos! Cik laimīgs viņš būtu, ka miris un apglabāts še Kastaņolā!
/ Fragments no Raiņa atmiņu grāmatas „Kastaņola” . A. Gulbis, 1928./

Foto: Anna Orniņa, 2015