Mēs esam tik noguruši no ceļa, tik biezu kārtu apkvēpuši un nomelnoti (man kā patriotam jāatzīst, ka nomelnot prot Latvijā vēl daudz pamatīgāki un, galvenais, to nomazgāt nau tik viegli); mums acis tā aizlipušas ar kvēpiem, ka mēs, stacijā pienākuši, neko negribam redzēt un vēl mazāk gribam tikt redzēti, un tūdaļ steidzamies pa funikolāri, virvju dzelzceļu, lejā Lugānā, viesnīcā, vistuvākā, kāda vien ir, ne vislabākā. Steigdamies un neskatīdamies mēs gan daudz zaudējām, jo esam pienākuši “skaistākajā pasauls stacijā”, kā apgalvo šveicieši, un tie tiešām ir skaistumu redzējuši savā zemē, kura tik skaista, ka no visas pasaules brauc viņu skatīties.
/ Fragments no Raiņa atmiņu grāmatas „Kastaņola” . A. Gulbis, 1928./

Foto: Anna Orniņa, 2015