Aspazija strādā labprāt istabā vai dārzā, ēnā; viņa saules versmi nepanes. Es atkal īsts saules brālis. Pēc pusstundas gājiena klusā nomaļā vietā, kurp neatmaldās neviens svešnieks forestiers, kur arī reti kad atnāk kāds zemnieks, es nometos un izplešos plaši ar saviem darba rīkiem: visādām piezīmju lapiņām, visādiem vāciņiem no dažādām nodaļām; paklāju savu strīpoto, pelēko, vēl mīļās māmiņas austo lakatu un iztinu laukā no embalāžas, atbruņoju un atbrīvoju no visāda veida segām – saulei nolemto cepeti, sevi pašu.
/ Fragments no Raiņa atmiņu grāmatas „Kastaņola” . A. Gulbis, 1928./

Fotoattēls, Rakstniecības un mūzikas muzejs, RTMM 161166