Strūklaka Bandoria laukumā.

Tagad man liekas savādi, ko es tur meklēju Kastaņolā?
Nē, manis tur nebija; tikai piemiņas un atmiņas. Un tiešām, atceros vēl tagad, viss bija palicis, kā bijis; ne vien tas pats ezera skaistums, pilsēta un villas, bet tie paši iemīļotie ceļi un stigas, un krūmi; pat tie paši iezīmētie akmentiņi ceļā, pat tie paši iezīmētie pazīstamie vecīši un akmeņu važoņi, un vecenītes – un visi sveicina un prasa: “Kur tad jūs tik ilgi bijāt? Laikam astoņas dienas (viņi nemēdz teikt “nedēļa”, bet “astoņas dienas”) neesmu redzējis? Vai tik nebijāt slimi? Vājāki pat izskatāties!”
Un es biju bijis projām ne astoņas dienas, bet septiņus gadus. Viņi bija palikuši tie paši. Neviens nebija ticis vecāks. Tičīnā nenovecojas, to es novēroju arī šoreiz.
/ Fragments no Raiņa atmiņu grāmatas „Kastaņola” . A. Gulbis, 1928./

Fotoattēls, Rakstniecības un mūzikas muzejs, RTMM 165822