Pilsētas vidū pazīstu mazu vecu ostēriju: šur tur apdrupušas sienas, pāris vājas dzeltenas lampiņas; dibenā liels melns degošs kamīns, kuru iemīļojuši mani draugi, bārdainie prātnieki. Katru reizi, kad es, noguris no savām domām, ieeju ostērijā kādu brītiņu atpūsties, arī mani pievelk kamīna gaišais ugunskurs. Es arī apsēstos tuvumā kādā kaktiņā un ļauju saviem sapņiem lidot viņu mūžīgā plūdumā.
/ Fragments no Raiņa atmiņu grāmatas „Kastaņola” . A. Gulbis, 1928./

Atklātne, Rakstniecības un mūzikas muzejs, RTMM 18483