Raiņa un Aspazijas dzīves vieta Lugāno.

Mostamies mēs abi ar Aspaziju jau agri, ap sešiem, un strādājam kādu stundiņu, domādami un rakstīdami katrs savā gultā. Ap astoņiem novingrojam, sagatavojamies dienas darbiem, pabrokastojam, pārrunājam darbus.

Brokasts balkonā pret atklātu ezeru, kurš rītā krāsā zaļš ar violetiem ēnu plankumiem un skaidrs, tālredzīgs un svaigs; reizēm nokāpjam dārzā pie akmens galda. Aspazijas rociņas sagatavojušas veselu rindu sviestmaizīšu – ar aršīnu viņa mēro rindas, kā pati saka, – runcis arī jau sēd krēslā un gaida. Vēstules pienākušas, avīzes jāpārlasa. Bet pulkstens deviņos jābūt jau visam beigtam, pusdesmitos jābūt jau kalnā, darba vietā.

Aspazija strādā labprāt istabā vai dārzā, ēnā; viņa saules versmi nepanes. Es atkal īsts saules brālis. Pēc pusstundas gājiena klusā nomaļā vietā, kurp neatmaldās neviens svešnieks forestiers, kur arī reti kad atnāk kāds zemnieks, es nometos un izplešos plaši ar saviem darba rīkiem: visādām piezīmju lapiņām, visādiem vāciņiem no dažādām nodaļām; paklāju savu strīpoto, pelēko, vēl mīļās māmiņas austo lakatu un iztinu laukā no embalāžas, atbruņoju un atbrīvoju no visāda veida segām – saulei nolemto cepeti, sevi pašu.
/ Fragments no Raiņa atmiņu grāmatas „Kastaņola” . A. Gulbis, 1928./

Fotoattēls, Rakstniecības un mūzikas muzejs, RTMM 74099