Gals un sākums

viena rituma ziemas dziesma

darbs letonika.lv lasītavā
otrais izdevums (1919) LNB vietnē gramatas.lndb.lv

Izdots: Pēterburga, A. Gulbis, 1912.

Tev, pamatšķira –
Kas izaugs, jutīs, pratīs izvedīs,
Līdz ļauns un sāpes ļaužu dvēslē dzīs;

*
Ļauj savai sirdij dabas rokās dzīt,
Lai dus, kas vakar bij, – skat’, kas būs rīt!

*
Man liktens aizgūtēm ir devis:
Man zaļo zeme, man saule silst,
Man viņpus upes kalni zilst,
Man nakti debess zvaigznēm pilst,
Man – trūkst tik māju, jūras, tevis.

*
Noguris patveries dabā,
Bet stipram i tad tev ir jābūt.

Daba tev nespēj būt draugs,
Draugs sevim esi viens pats.

*
Pilns cilvēku jūtām
Mans dvēseles klēpis,
Nekā saviem mīļajiem
Neesmu slēpis.

Es mīlējis karstāk,
Kaut karsti ar nīdis
Arvien mani aizrāvis
Lieluma brīdis.

*
Mani ienaidnieki nava
Tie, kas mani uzvarēs.
Mani uzvarēt, tā slava
Manai draudzei piederēs, –
Tā vēl tāļāk aiziet spēs.

*
Ir tev sāpes, tad ciet;
Nevajga žēloties iet:
Žēlotājs nes tev vēl otru ļaunu,
Klāt pie tavām sāpēm vēl kaunu.

*
No mazām sāpēm es pagurtu,
Ne stundu nepanestu,
Ja savu sāpju lielumu,
Man jūra neiedvestu,
Tā lielā sāpju jūra.

*
– Ej vien sev mierīgi! Ikviens var iet,
Bez katra iztiks, lai cik liels tas šķiet.
Pie tevis visums sirdi nepiesien:
Tu nepieciešams esi – sevim vien.