Pūt, vējiņi!

tautas dziesma piecos cēlienos

darbs letonika.lv lasītavā
pirmizdevums Latvijas Nacionālajā digitālajā bibliotēkā

Izdots: Pēterburga, A. Gulbis, 1913. Periodikā fragmenti no 1913. gada.

Prologs:
Es sīku meldiņu jums atnesu:
„Pūt, vējiņi, dzen laiviņu!”
Un senas atmiņas, un senas ainas;
Nu ņemat tās kā lidzības un zīmes,
Kā laika mirkļus, ko būs minēt jums: –
Jūs mīļo bārenīti redzēsat, kas sevī nes to dārgāko, kas ļaudīs:
To smalko skaistumu un kautrību,
(..)
Iet barenīti iegūt tautu dēls –
Kas nak pār Daugavu ar baltām putām,
Tas jaunais gaišums, kas pirms saules spīd,
No kura kautrā Austra bālst un zūd,
Tas jaunās zemes spēks, kas ceļas augšā
Un visu pasauli iet apkārt gāzt,
Bet līdzi sagāž to, pēc kā tas dzinās,
To smalko skaistumu un savu laimi.

*
Uldis (uz Barbu):
Nāc rokā, tautu meita,
Lai es Tevi apskatos,
Vai tu ruda, vai pelēka,
Vai sudraba valkātāja?

Barba:
Es ne Zane, ko skaties?
Es ne Tava līgaviņa.

*
Zane:
Uldi! Uldi! Tādi vēji,
Pāri kāpi Daugavai!
– Ko tu stā’v? – Aši mutes!
Ej nu manis bildināt.
Māte gaida – Ko tu stāv’