Raiņa un Aspazijas muzejs Lugāno (Museo Rainis e Aspazija)

Lugāno pilsētas Vēstures arhīvā

Raiņa un Aspazijas muzeju Lugāno 20. gs. 60.–70. gados ar Kastaņolas pilsētas atbalstu izveidoja Raiņa un Aspazijas fonds (RAF). Muzejs atrodas bijušajā Ristorante Taddei namā, tagad – Lugāno pilsētas Vēstures arhīva ēkā. Šeit dzīvojis ievērojamais itāliešu patriots Karlo Kataneo (Carlo Cattaneo), no 1906. līdz 1908. gadam – Rainis un Aspazija.

1962. gada septembrī, līdz ar Rūdolfa Kronberga veidotā Raiņa un Aspazijas dubultportreta novietošanu Ristorante Taddei zālē, bijušajā Raiņa istabā tiek iekārtota neliela piemiņas ekspozīcija, kurā apskatāmas dažas fotogrāfijas, abu dzejnieku trimdā izdotās grāmatas, izdevniecības „Ziemeļblāzma” publicētie Kopoti raksti un Stokholmas latviešu sociāldemokrātu dāvinātā viesu grāmata. Taču pēc vecās, Rainim un Aspazijai tuvās Tadei kundzes nāves 1965. gada nogalē, 1966. gadā viesnīcu slēdza un mantinieki namu ar parku izsludināja pārdošanai par 150 000 frankiem. Uzradās pircēji, kuri vēlējās šajā vietā celt modernu daudzstāvu viesnīcu, bet to neatļāva pilsētas valdes būvnoteikumi. Arī trimdas latviešu vidū bija radusies doma savākt nepieciešamos līdzekļus īpašuma iegādei, lai tur ierīkotu muzeju un latviešu kultūras centru, tomēr, reāli apsverot iespējas, šāda ideja tika atmesta.

Vairākus gadus nams bija neapdzīvots, līdz 60. gadu beigās Kastaņolas pilsētas valde izteica vēlēšanos namu pirkt savām vajadzībām un solīja tajā piešķirt telpas arī Raiņa un Aspazijas muzejam. Pēc ēkas iegādes pilsētas valde 1977. gadā uzsāka remontu. RAF panāca pagaidu vienošanos, ka šajā laikā Rūdolfa Kronberga veidoto dubultportretu, grāmatas un fotoattēlus novieto Kastaņolas pilsētas valdes namā, sākotnēji sekretariātā, vēlāk – Lielajā sēžu zālē. Par to rakstīja laikraksts „Brīvība” (1972, Nr. 7):

RAF jau ilgus gadus veda sarunas par muzeja iekārtošanu Kastaņolā, taču līdz šim sasniegtais bija ļoti pieticīgs – neliels plaukts Kastaņolas komūnas pārvaldes telpās, kur nedaudzie eksponāti bija saspiesti blakus un dažkārt pat sajaukti kopā ar citām mantām.

Piemērotu telpu trūkuma dēļ bija bezjēdzīgi uzsākt plašāku materiālu vākšanu. Tomēr jāsaprot arī šveiciešu atturība telpu piešķiršanā, jo viņiem nebija radies skaidrs priekšstats par to, kā un ar kādiem materiāliem latviešu iecerētais muzejs tiktu iekārtots.

Laikraksts „Brīvība”: .. ledu salauza gadījums, kad Olga Strunke sarunās ar RAF pārstāvi Stokholmā nodeva Raiņa un Aspazijas muzejam lielu skaitu Niklāva Strunkes atstāto darbu, to starpā Raiņa rakstu ilustrāciju oriģinālus un metus, darbus no Raiņa un Aspazijas trimdas zemes.

Tie bija darbi, kas radušies, staigājot pa Raiņa un Aspazijas vietām Lugāno, Kastaņolā un Gandrijā, vāku zīmējumi un ilustrācijas Raiņa un Aspazijas grāmatām, dekorāciju meti Raiņa lugu uzvedumiem, Raiņa portreti pastmarkām.

Pēc šī soļa Lugāno un Kastaņolas pašvaldība muzeja pagaidu ierīkošanai ierādīja plašu telpu pilsētas valdes nama apakšējā stāvā ar atsevišķu izeju uz Karlo Kataneo laukumu blakus municipalitātes galvenajām durvīm. Pie tam tika dots solījums, ka pēc Ristorante Taddei celtnes pilnīgas izremontēšanas Raiņa un Aspazijas muzejam tiks piešķirtas telpas ēkas augšējā stāvā. Sekojot šādam notikumu pavērsienam, RAF izsludināja presē materiālu vākšanas akciju, aicinot trimdas latviešus nodot muzejam retu grāmatu izdevumus, fotogrāfijas, vēstules un citas ar abiem dzejniekiem saistītas lietas. Materiālu apkopošanu un atlasi RAF uzticēja Niklāva Strunkes atraitnei Olgai Strunkei.

Pamazām muzejā tika savākta saistoša un plaša ekspozīcija: Zviedrijā izdotie Raiņa Kopoti raksti, Raiņa darbu tulkojumi svešvalodās, pētījumi par Raini un Aspaziju, Raiņa un Aspazijas darbu un tulkojumu pirmizdevumi, fotoattēli no lugu pirmuzvedumiem, tēlnieka Augusta Kopmaņa dāvinātie darbi (Raiņa ciļņi bronzā, Rainim un Aspazijai veltītā medaļa un Raiņa portrets granītā), Eduarda Metuzāla pasteļi (Jasmuiža un Kastaņolas skati), periodikā publicēto Raiņa un Aspazijas pētnieku rakstu manuskripti, fotogrāfijas par Raiņa un Aspazijas dzīvi, 20. gadu Latvijas laikraksti, pastkartes ar Raiņa un Aspazijas dzejoļiem, Aspazijas vēstuļu oriģināli, grāmatas ar dzejnieku dāvinājumu ierakstiem, piemiņas lietas, skaņuplates ar dzejas un lugu fragmentu ierakstiem u.c.

Muzeja atklāšana notika 1980. gada 28. augustā, kad Kastaņolā norisinājās 6. Eiropas Latviešu kultūras darbinieku kongress. 27. augustā pēc kongresa atklāšanas un muzikāla ievada notika gājiens no pilsētas valdes nama uz Raiņa un Aspazijas pieminekli, bet 28. augustā jaunajās telpās Lugāno pilsētas Vēstures arhīvā atklāja Raiņa un Aspazijas muzeju.

Olga Strunke arī pēc muzeja atklāšanas turpināja iesākto, rūpējās par materiālu kārtošanu un papildināšanu, sadarbojās ar arhīva direktoru Antonio Džili (Antonio Gili).

Ar Antonio Džili palīdzību Olga Strunke izveidoja nelielu bukletu par Kastaņolas muzeju un pieminekli, tajā ietverot arī informāciju par Raiņa un Aspazijas dzīvi un daiļradi. Finansiāli bukleta izdošanu atbalstīja Lugāno pilsēta.

1986. gadā Olga Strunke mirst, taču muzejs turpina pastāvēt pēc viņas izveidotajiem principiem.

Pateicoties Lugāno pilsētas atbalstam, Raiņa un Aspazijas muzejs šeit pastāv joprojām un ir atvērts apmeklētājiem.

Līdzās muzejam, nama dārzā (Giardinetto Rainis e Aspazija) atrodas abu dzejnieku piemineklis, ko uzcēlusi Kastaņolas pilsētas valde sadarbībā ar Raiņa un Aspazijas fondu. Piemineklis atklāts 1972. gadā, to veidojuši – tēlnieks Jānis Plāte un arhiteks Čino Kjēza (Cino Chiesa).

Ilma Elsberga. Raiņa un Aspazijas fonds: bakalaura darbs. – Latvijas Kultūras akadēmija, 1997.