Kastaņola, 1912. gada 24. marts. Rainis – Aspazijai (Cīrihē)

Mīļo sirdsdraudziņ, dārgumiņ, taisījās šodien atkal līt, bet vēl noturējās. Norunājām ar saimnieci, ka liks krāsnīti Tavā istabā, kurā es tagad dzīvoju; to izdarīs jau rīt. Saimniece ļoti laimīga; it sevišķi viņa pateicīga par mazām piemaksām. Es maksāju tagad par apkopšanu, ēst taisīšanu 20 sant. par dienu, par zābakiem vēl ik svētdien pa 20 s. Tas patīk visvairāk.

Šorīt beigās atnāca no teātra nauda, bet tikai 300 r., un nu taču ir jau 20 izrādes bijušas. Man nemaksā, bet es lai dodu jubileju citiem. Tā nu ir. Mani tā netaisnība, par kuru neviens nebrīnās un neuztraucas, uztrauc gan; par nozagto Bisnieka fondu arī neviens nemin ne vārda.

Es staigāju šīs dienas tāpat, darbs neiet, kad nospiestība.

Izbarojies un izpeldies krietni un tad brauc. Lido, sirdspūkiņ, lido.

Avots: korpuss.lv

Atklātne, Rakstniecības un mūzikas muzejs, RTMM 15787