Kastaņola, 1915. gada 9. septembris. Rainis – Dorai Stučkai

Manu mīļo dārgumiņ, Tavu sirsnīgo mīļo telegrammu saņēmu topat dien. Kāds man prieks! Ir tātad arī vēl man personiskas un asinssaites ar dzimteni, ne tik vien garīgas saites. Lai cik dzīvo nepersonisku dzīvi vien, ir tomēr it kā drošāk, kā aeroplānam, kurš var nolaisties reizēm arī zemē un nau jāpaliek mūžam, gaisā karājoties. Un, kad Tu atminies manis, tad taču arī dzimteni, jo es kā jēdziens no tās neesmu šķirams. Es jau tūliņ domāju, ka mūsu suga nau sausa koka, bet ar dzīvu sulu. Tu šinī briesmu brīdī savā vietā arī vari iziet no sevis laukā uz lielo kustību. Arī mūsu tautai tagad jāizšķiras, vai grib dzīvot vai mirt: inteliģence grib bēgt un tātad mirt, bet tauta izrāda stiprāko gribu dzīvot. Es esmu sev priekš dzīves, izšķiries arī Tu. Labāk dzīvosim!

Avots: korpuss.lv