Kastaņola, 1915. gada 8. decembris. Rainis – Antonijai Lūkinai

M[ana] d[ārgā] dr[audzene], lasu Jūsu vēstuli un nemaz vairs nau bail un neticas, ka mums kā tautai būtu jāmirst. Vai tad tā tauta var mirt, kurai ir vēl sievietes, kas tik karsti mīl tautu? Lai zvēri nokož dēlus, būs jauni. Lai izrauj zemi zem kājām, tāda mīla ceļ spārnos gaisā visu tautu. Nesaturēs zeme mūs kopā, saturēs latv. tautas gars. Tas ir vissvarīgākais, kas jākopj visvairāk. Man bail gan no kārklu vāciem un spaļu slāviem, no veikalniekiem un kosmopolītiem, man bail par tautas gribu dzīvot, bet man nau bail par ārējām briesmām. - Nelabi jau ir, ka nespējam arī mēs neko tagad strādāt, bet varbūt saņemsimies.

Avots: korpuss.lv