Kastaņola, 1919. gada 2. septembris. Aspazija – Ivandei Kaijai

Mūsu mīļā, dārgā māsiņ!

Gribētos tik daudz jautāt, tik daudz stāstīt un par visu pārciesto kopā izbēdāties, un par to gaišo saules stariņu,kas mūsu mīļai Latvijai paspīdējis, kopā izpriecāties. Bet sirds vēl tik smaga, vēl tik daudz šaubu – un nupat, kad šīs rindiņas rakstu, nāk avīžu ziņas viena par otru drūmākas. Bet tagad runāšu vēl par personīgo: mēs ar visu sirdi taisāmies uz majām braukt, bet jāpārvar vēl daudz šķēršļu. Pirmais lielākais šķērslis, – ka nedrīkst nekādus manuskriptus ņemt līdzi, visi tiekot ceļā atņemti. Ko lai mēs ar tiem darām! Kur lai paliek viss mūsu līdzšinējais darbs!

Elza

Avots: gramatas.lndb.lv